Debesis

Šis raksts ir par atmosfēras daļu, kas redzama no Zemes. Par metafizisku jēdzienu skatīt rakstu debesis (reliģija).

Debesis ir telpa virs Zemes vai cita liela astronomiska objekta virsmas. Ar vārdu "debesis" biežāk gan apzīmē panorāmu, kas paveras, skatoties kosmosa virzienā no Zemes vai cita liela astronomiska objekta virsmas.

Parasti virs Zemes debesis ir zilā vai gaiši zilā krāsā, bet saullēktos un saulrietos tās var būt arī dzeltenā, oranžā un pat sarkanā krāsā.

Zemes debess redzamais izskats ir saistīts galvenokārt ar atmosfēras sastāvu un Saules gaismas izkliedi tajā. Zemes atmosfēra galvenokārt sastāv no slāpekļa (aptuveni 78%) un skābekļa (aptuveni 21%). Pārējo daļu veido argons, oglekļa dioksīds, ūdens tvaiks un citas gāzes.

Debess zilā krāsa rodas Releja izkliedes rezultātā. Saules gaismai šķērsojot atmosfēru, īsāka viļņa garuma gaisma, galvenokārt zilā un violetā, izkliedējas spēcīgāk nekā garāka viļņa garuma gaisma. Cilvēka redzes īpatnību un Saules starojuma spektra dēļ debesis parasti tiek uztvertas kā zilas.

Saullēkta un saulrieta laikā Saules gaisma atmosfērā veic garāku ceļu. Liela daļa zilās gaismas tiek izkliedēta prom no novērotāja redzes līnijas, tādēļ debesīs dominē dzeltenas, oranžas un sarkanas nokrāsas.

Naktī, kad attiecīgo Zemes virsmas daļu tieši neapgaismo Saule, atmosfēra šķiet tumša un kļūst redzami dažādi astronomiskie objekti, tostarp Mēness, zvaigznes un planētas.

Debesīm pašām par sevi nav noteiktas temperatūras, jo tās nav fizisks objekts. Runājot par debesu temperatūru, parasti tiek domāta Zemes atmosfēras temperatūra dažādos augstumos. Tā būtiski mainās atkarībā no atmosfēras slāņa, augstuma virs jūras līmeņa, ģeogrāfiskās atrašanās vietas un diennakts laika.

Troposfērā, kur norisinās lielākā daļa laikapstākļu procesu un veidojas mākoņi, temperatūra parasti samazinās, pieaugot augstumam. Vidēji tā pazeminās par aptuveni 6,5 °C uz katru augstuma kilometru. Pie Zemes virsmas temperatūra var ievērojami atšķirties atkarībā no klimatiskajiem apstākļiem, savukārt troposfēras augšējā daļā tā var sasniegt aptuveni −50 līdz −60 °C.

Stratosfērā temperatūra, palielinoties augstumam, pakāpeniski pieaug. Tas galvenokārt saistīts ar ozona spēju absorbēt Saules ultravioleto starojumu. Stratosfēras augšējā daļā temperatūra var pietuvoties 0 °C.

Mezosfērā temperatūra atkal samazinās un tās augšējā daļā var būt zemāka par −80 °C, padarot šo atmosfēras apgabalu par vienu no aukstākajiem Zemes atmosfērā.

Termosfērā temperatūra augstuma ietekmē strauji palielinās un Saules aktivitātes laikā var pārsniegt 1000 °C. Tomēr ļoti zemā gāzu blīvuma dēļ šāda temperatūra neatbilst siltuma sajūtai pie Zemes virsmas — atsevišķām daļiņām ir liela kinētiskā enerģija, bet to skaits ir ļoti mazs.

Nakts debesu efektīvo starojuma temperatūru var raksturot arī pēc atmosfēras un kosmiskā starojuma īpašībām. Ārpus Zemes atmosfēras kosmiskā mikroviļņu fona starojuma temperatūra ir aptuveni 2,7 K jeb −270,4 °C.

Šis raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. s d l