Ford Capri

Pirmajos divos gados pārdeva 400 000 Capri automobiļus. 1971. gada beigās Ford veica modeļa modernizāciju. Tas ieguva jaunu un komfortablāku piekari, palielinātus aizmugurējos lukturus (aizstājot iepriekšējos, kas bija aizgūti no pirmās paaudzes Escort) un jaunus sēdekļus. Uzstādīti arī lielāki priekšējie lukturi ar atsevišķiem pagrieziena rādītājiem,^[10] turklāt 3000GXL modelis tagad bija aprīkots ar četriem priekšējiem lukturiem.^[11] Kent dzinēju nomainīja Ford Pinto dzinējs, un Vācijas tirgum paredzētajam modeļu klāstam pievienoja 3000 GT, kas iepriekš bija pieejams tikai Apvienotajā Karalistē. Apvienotajā Karalistē tikmēr turpināja izmantot 2,0 litru V4 dzinēju.

Turklāt 1973. gadā Ziemeļamerikai paredzētās versijas ieguva lielākus, ar gumiju pārklātus buferus, lai atbilstu ASV Transporta departamenta noteikumiem.

1973. gadā sasniegts augstākais Capri pārdošanas apjoms visā modeļa pastāvēšanas laikā — 233 000 automobiļu. Miljonais Capri eksemplārs (modelis RS 2600) saražots 29. augustā.^[12]

1973. gada 25. septembrī Ford deva zaļo gaismu ilgi gaidītajam RS Capri ar stūri labajā pusē, aizstājot modeli RS 2600 (ar Cologne V6 dzinēju) ar RS 3100 (ar Essex V6 dzinēju); standarta 3,0 litru Essex V6 dzinēja darba tilpumu palielināja līdz 3098 cm³ (3,1 l), palielinot cilindru diametru no 93,6 mm (standarta 3,0 l versijā) līdz 95,25 mm.^[13] Atšķirībā no priekšgājēja, šim modelim izmantoja tādu pašu divkameru Weber 38-DGAS karburatoru^[14] kā standarta 3,0 litru versijai, un tas attīstīja tādu pašu jaudu (150 ZS (110 kW) pie 5000 apgr./min) un griezes momentu (254 Nm pie 3000 apgr./min) kā RS 2600.^[14] RS 3100 klīrenss bija par vienu collu zemāks nekā citiem Capri modeļiem, un tam bija arī citas unikālas modifikācijas: zelta krāsas dekoratīvās līnijas, "pīles astes" tipa aizmugurējais spoileris, pārveidots šķērsstienis riteņu ģeometrijas izmaiņām (negatīvs riteņu sagāzums, kas savukārt prasīja īpašus, platākus un paplašinātus priekšējos spārnus), pastiprinātas piekares atsperes ar Bilstein gāzes amortizatoriem priekšā un aizmugurē, sacīkšu tipa vienas loksnes aizmugurējās atsperes, īpaši atdures buferi un starplikas, neliels priekšējais gaisa novirzītājs, kā arī lielākas ventilējamās priekšējās disku bremzes. Šīs modifikācijas padarīja RS 3100 ļoti stabilu lielā ātrumā, taču vairākos apskatos kritizēta arī automobiļa cietā gaita.^[15][16] Laikposmā no 1973. gada novembra līdz decembrim homologācijas nolūkos saražoja tikai 250 RS3100 eksemplārus, lai to sacīkšu versija varētu piedalīties 1974. gada sezonas otrās grupas sacensībās klasē ar dzinēja darba tilpumu virs trim litriem.^[17] Tomēr šis auto joprojām bija konkurētspējīgs salonautomobiļu sacensībās, un Ford Motorsport izlaida ierobežotu, 100 vienību lielu sēriju ar jauno dzinēju. Uzņēmums Cosworth otrās grupas RS3100 dzinēju pārbūvēja par GAA dzinēju ar 3412 cm³ (3,4 l) darba tilpumu, degvielas iesmidzināšanas sistēmu, DOHC sadales vārpstu izvietojumu, četriem vārstiem uz cilindru un 435 ZS (324 kW) jaudu sacīkšu konfigurācijā.^[18] Auto bija arī uzlabota aerodinamika. Papildus sacīkšu RS3100 modelim GAA dzinēju izmantoja arī Formula 5000 sacīkstēs.

• 
  1973. gada Ford Capri
• 
  1974. gada Ford Capri 3000 GXL
• 
  1974. gada Ford Capri RS 3100
• 
  1973. gada Mercury Capri 2600 (ASV)

1982. modeļu gadā no piedāvājuma izņēma Essex 3,0 litru V6 dzinēju, kas kopš 1969. gada septembra bija jaudīgākais modelis klāstā. Galvenais iemesls bija arvien stingrākas emisiju normas, kurām vecais Essex V6 dzinējs nespēja pielāgoties. Ženēvas autoizstādē debitēja jauna, sportiska Capri versija 2.8 Injection. Tas bija pirmais sērijveida modelis kopš RS2600, kurā izmantota degvielas iesmidzināšanas sistēma. Dzinēja jauda sasniedza deklarētos 160 ZS (118 kW), lai gan testi liecināja, ka reālais rādītājs bija tuvāks 150 ZS (110 kW), nodrošinot maksimālo ātrumu 210 km/h, tomēr auto joprojām bija aprīkots ar standarta četru pārnesumu ātrumkārbu. Capri 2.8 Injection iedvesa jaunu dzīvību modeļu klāstā un ļāva saglabāt automobili ražošanā par 2–3 gadiem ilgāk, nekā Ford sākotnēji bija plānojis. Drīz vien četru pārnesumu ātrumkārbu aizstāja ar piecu pārnesumu versiju, un vienlaikus Ford nomainīja novecojušā izskata rūtainos sēdekļus pret greznāka izskata velūra apdari. Būtiskāku uzlabojumu ieviesa 1984. gadā ar modeli Capri Injection Special, kurā izmantoti sēdekļi ar daļēju ādas apdari un pašbloķējošais diferenciālis (LSD). No ārpuses auto bija viegli atpazīstams pēc septiņu spieķu RS diskiem (bez ierastā RS logotipa, jo tas nebija īsts RS modelis), kā arī virsbūves krāsā krāsota radiatora režģa un lukturu ietvariem. Vienlaikus Capri 2,0 litru versiju klāstu vienkāršoja līdz vienam modelim — 2.0 S, kas vienlaikus ieguva nedaudz modificētu piekari no Capri Injection modeļa. Arī 1,6 litru versiju klāstu samazināja līdz vienam modelim — 1.6 LS.

Līdz 1986. gada (pēdējais Capri pārdošanas gads) modelim to klāstu vēl vairāk sašaurināja, atstājot tikai 1.6 Laser, 2.0 Laser un 2.8 Injection versijas.

Otrās un trešās paaudzes Capri modeļiem ar 3,0 litru dzinējiem laika posmā no 1977. līdz 1980. gadam piedāvāta īpaša veiktspējas uzlabojumu pakotne X-pack. Tā ietvēra īpašu stikla šķiedras virsbūves paplašinājumu komplektu, ko ražoja Fibresports, lielākas ventilējamas priekšējās disku bremzes (saglabājot standarta trumuļu bremzes aizmugurē), Bilstein gāzes amortizatorus aizmugurē un statnes priekšā (izmantošanai kopā ar vienkāršām aizmugurējām lokšņu atsperēm), speciālu priekšējās balstiekārtas sistēmu (anti-dive kit), Salisbury paaugstinātas iekšējās berzes diferenciāli (LSD), kā arī divus veiktspējas uzlabojumu variantus Essex V6 3,0 litru dzinējiem. Pirmais variants, kas zināms kā GP1 jeb Group 1 pakotne, palielināja jaudu līdz 170 ZS (127 kW). Šim dzinējam bija lielāki vārsti, uzlabotas cilindru galvas, Weber 40 DFI5 karburators un citi papildu veiktspējas uzlabojumi. Otrais variants, ko dēvēja par Series X vai X Pack, nodrošināja 185 ZS (138 kW) jaudu un 264 Nm griezes momentu, pateicoties trim Weber 42 DCNF divkameru karburatoriem ar elektrisko degvielas sūkni, kā arī tādām pašām uzlabotām cilindru galvām un lielākiem ieplūdes un izplūdes vārstiem kā GP1 versijā. Izmantotas īpašas cilindru galvas blīves, lai gan standarta kompresijas pakāpe (9,0:1) un standarta sadales vārpsta palika nemainīgas. X Pack komplektācijā ietilpa arī aizmugurējais spoileris, un auto bija aprīkots ar unikāliem 7,5x13 collu diskiem, kuriem bija izstrādāts īpašs virsbūves paplašinājumu komplekts. X Pack ietvēra arī brīvas plūsmas sporta izplūdes sistēmu ar raksturīgiem saplacinātiem izpūtēja galiem. X Pack Capri spēja paātrināties no 0 līdz 96 km/h 7,4 sekundēs, kas ir par pilnu sekundi ātrāk nekā standarta 3,0 litru Capri, un tā maksimālais ātrums sasniedza 209 km/h. Šos uzlabojumus varēja iegādāties un uzstādīt tikai kādā no 80 Ford RS Motorsport dīleru centriem Apvienotajā Karalistē, vai arī varēja pasūtīt pilnīgi jaunu automobili ar šo aprīkojumu tieši no rūpnīcas, izmantojot Ford Motorsport dīleri. Tiek lēsts, ka kopumā veikti nedaudz vairāk kā 100 šādu pārbūvju.

No 1981. gada jūlija līdz 1982. gada septembrim Vācijas RS dīleri pārdeva ierobežotas sērijas modeli Werksturbo, automobili ar stūri kreisajā pusē, kuras dizainu iedvesmoja Zakspeed un kura spēja sasniegt 220 km/h lielu ātrumu.^[47] Šo modeli, ko izstrādāja, par pamatu ņemot 3.0 S versiju, atšķīrās ar paplašinātu Series X virsbūvi, priekšējo un aizmugurējo spoileri ar Ford Motorsport emblēmām, masīviem 7,5J četru spieķu RS vieglmetāla diskiem ar Pirelli P7 235/60VR13 riepām, kā arī dzinēju ar RS emblēmu. Dzinējs bija veidots uz atmosfēriskā 2,8 litru Cologne V6 karburatora dzinēja bāzes (kādu izmantoja Eiropas tirgum paredzētajā Ford Granada), taču tas bija aprīkots ar elektronisko aizdedzi, speciālā tehnoloģijā apstrādātu kloķvārpstu, paaugstinātas izturības cilindru galvas blīvēm un eļļas sūkni, eļļas dzesētāju un vienu Garrett T4 turbokompresoru, kas nodrošināja 5,4 psi (aptuveni 0,37 bāru) uzpūtes spiedienu. Automobilim bija ierobežotas slīdes diferenciālis, Bilstein amortizatori, priekšējās piekares stabilizācijas sistēma anti-dive kit, uzlaboti RS stabilizatori un vienkāršotas aizmugurējās lokšņu atsperes. Dzinēja jauda sasniedza 188 ZS pie 5500 apgr./min. Lai gan bieži tiek minēts, ka saražoti aptuveni 200 eksemplāri, numurētie transmisijas tuneļi liecina, ka veikta tikai 155 automobiļu pārbūve.^[48][49][50]

Tickford Capri ir aprīkots ar 2,8 litru Cologne Injection turbokompresora dzinēju, kas attīstīja 205 ZS (153 kW) jaudu. Tas ļāva automaobilim sasniegt 97 km/h ātrumu 6,7 sekundēs un 161 km/h ātrumu 18,5 sekundēs, bet maksimālais ātrums sasniedza 220 km/h. Šai versijai bija arī greznāks salons ar iespēju izvēlēties pilnu ādas apdari, kā arī Viltonas paklājus un griestu apdari,^[51] liels aizmugurējais spoileris, virsbūves krāsā krāsots radiatora režģis, masīvāki buferi un unikāls virsbūves komplekts, ko projektējis Saimons Saunderss, vēlākais KAT Designs un Ariel Atom dizainers.

Tickford modelim standarta aprīkojumā bija aizmugurējās disku bremzes, kā arī vairāki citi piekares uzlabojumi. Būtībā katru šī modeļa eksemplāru ar rokām pārbūvēja Tickford speciālisti, tam veltot aptuveni 200 darba stundas. Pārdoti tikai 80 šī modeļa eksemplāri. Viena no problēmām bija ievērojamā cenu atšķirība salīdzinājumā ar standarta Capri Injection, jo Tickford versija bija divas reizes dārgāka.^[51]

Par pēdējo Apvienotajā Karalistē reģistrēto Capri tiek uzskatīts balts Tickford, kas reģistrēts 1991. gada 11. septembrī ar numurzīmi J4AJA.^[52]

Neatkarīgais tūninga uzņēmums Turbo Technics arī piedāvāja versijas ar turbokompresoru un attiecīgi 200 ZS (149 kW) vai 230 ZS (172 kW) jaudu; tās komplektēja ar īpaši izstrādātu pārnesumkārbu. Tickford Capri cenu problēmu dēļ Ford atzina Turbo Technics veikto pārbūvi par daļēji oficiālu, lai gan Ford oficiālajos materiālos kā uzņēmuma produkti minēti tikai vācu RS un britu Tickford modeļi.

Sākot ar 1984. gada novembri Capri tirgoja tikai Apvienotajā Karalistē, un no šī brīža ražoti tikai automobiļi ar stūri labajā pusē. Atmosfēriskajiem 1,6 un 2,0 litru dzinēju modeļiem piešķirts jauns aprīkojuma līmenis — Laser. Šie automobiļi izcēlās ar pilnu mērinstrumentu paneli, ādas apdari pārnesumu pārslēgšanas svirai un stūrei, četru spieķu vieglmetāla diskiem (kādus izmantoja S sērijas modeļos), elektriski vadāmu antenu, kā arī virsbūves krāsā krāsotu radiatora režģi un sānu spoguļu korpusiem.

Pēdējais Capri Laser no ražošanas līnijas noripoja 1986. gada novembrī, un tas bija krāsots unikālā Mercury Grey tonī. Šis automobilis reģistrēts 1987. gada 8. maijā Saseksā, un mūsdienās tas atrodas klasisko automobiļu kolekcijā Džilingemā, Kentas grāfistē.

Pēdējās sērijas ierobežotā laidiena modelis Capri 280, ko dēvēja par Brooklands (atsaucoties uz konkrēto zaļo toni, kādā bija nokrāsoti visi Capri 280 eksemplāri), bija aprīkots ar ierobežotas slīdes diferenciāli, pilnībā ādas Recaro salonu un Pirelli Cinturato P7 riepām, kā arī 15 collu septiņu spieķu riteņu diskiem, kādus iepriekš uzstādīja Capri Injection Special modeļiem. Sākotnēji Ford sadarbībā ar Turbo Technics plānoja saražot 500 ar turbokompresoru aprīkotus automobiļus ar zelta krāsas vieglmetāla diskiem un nosaukt tos par Capri 500, taču ražošanas plānu maiņas dēļ modeli pārdēvēja par Capri 280, jo tie faktiski bija pēdējie automobiļi, kurus izlaida no ražošanas līnijas. Kopumā saražoti 1038 Capri 280 eksemplāri. Capri modelim nebija tieša pēcteča, jo Ford uzskatīja, ka Eiropā nav pietiekama pieprasījuma pēc šāda tipa automobiļa, lai attaisnotu tieša aizstājēja izstrādi. Capri pārdošanas apjomi bija kritušies kopš 1980. gada, jo sporta automobiļu vietā arvien lielāku popularitāti guva praktiskāku hečbeku un sedanu jaudīgākās versijas. Piemēram, British Leyland bija nolēmis neaizstāt savus MG un Triumph sporta automobiļus pēc to ražošanas pārtraukšanas 80. gadu sākumā (popularitātes krituma dēļ) un tā vietā koncentrēties uz hečbeku un sedanu, piemēram, Metro un Montego, versijām ar MG emblēmu, kamēr Ford pirms Capri ražošanas beigām guva labus panākumus ar jaudīgākām Fiesta, Escort un Sierra versijām.

Kad 1986. gada 19. decembrī Ford rūpnīcā Ķelnē izgatavoja pēdējo Capri, kopumā no ražošanas līnijām bija noripojuši 1 886 647 šī modeļa eksemplāri.

Pēdējais saražotais Capri (reģistrācijas numurs D194 UVW) ir saglabājies līdz mūsdienām, un tas pieder Ford vēsturisko transportlīdzekļu nodaļai. Brooklands modeļiem bija augsta cena — aptuveni 12 000 sterliņu mārciņu, un to pārdošana noritēja gausi. Tirdzniecība turpinājās arī 1987. un 1988. gadā. Pēdējais 280 modelis reģistrēts 1989. gada 20. novembrī (reģistrācijas numurs G749 NGP), tādējādi kļūstot par vienīgo Capri ar G sērijas reģistrācijas numuru un par priekšpēdējo reģistrēto Capri (lai gan tiek lēsts, ka pastāv trīs Capri 280 eksemplāri, kas nekad nav reģistrēti: viens ar Turbo Technics 230 ZS dzinēja modifikāciju un divi standarta automobiļi).^[53] Ražošanu Heilvudā (Apvienotajā Karalistē) pārtrauca 1976. gadā, un no 1976. līdz 1986. gadam Capri ražoja tikai Vācijā. Eiropā, Apvienotajā Karalistē un Ziemeļamerikā pārdoti vairāk nekā miljons pirmās paaudzes automobiļu. Arī otrās paaudzes modeļi pārdoti Eiropā, Apvienotajā Karalistē un Ziemeļamerikā, lai gan mazākā skaitā, savukārt trešās paaudzes modeļi ierobežotā daudzumā eksportēti ārpus Eiropas un Apvienotās Karalistes (uz Āziju un Jaunzēlandi).^[54][55]

Pamatraksts: Mercury Capri

No 1970. līdz 1978. gadam Capri Ziemeļamerikā tirgoja ar Ford struktūrvienības Lincoln-Mercury starpniecību un modeļi saucās Mercury Capri. Visi automobiļi bija ražoti Vācijā. Tie bija aprīkoti ar četriem apaļiem, hermētiskiem priekšējiem lukturiem (tādiem pašiem kā Capri RS3000), savukārt pagrieziena rādītāji visiem ASV tirgum paredzētajiem 1971.–1974. gada Capri un 1976.–1978. gada otrās paaudzes Capri modeļiem bija iemontēti radiatora režģī. Pilns mērinstrumentu komplekts nebija pieejams 1971.–1972. gada modeļos ar četrcilindru dzinēju, taču, sākot ar 1973. gadu, tas kļuva par standarta aprīkojumu. Papildu interjera noformējuma pakotne (kas otrās paaudzes Capri gadījumā pārdēvēta par Ghia pakotni) ietvēra augstākās kvalitātes salona apdari un papildu aprīkojumu. 1973. gada Ford Capri bija modernizēti pirmās paaudzes modeļi ar jaunu radiatora režģi, lielākiem aizmugurējiem lukturiem, kā arī jaunu salonu un mērinstrumentu paneli. 1973. gada modelis bija aprīkots ar priekšējo buferi, kas atbilda tobrīd spēkā esošajām federālajām prasībām par izturību sadursmē ar ātrumu 2,5 jūdzes stundā; buferis bija izvirzīts uz priekšu, un sprauga starp to un virsbūvi bija aizsegta ar sudrabotas krāsas paneli. 1974. gada modeļiem bija lielāki priekšējie un aizmugurējie buferi ar aptverošiem, virsbūves krāsā krāsotiem uretāna pārklājumiem, lai tie atbilstu pārskatītajiem federālajiem standartiem par izturību sadursmē ar ātrumu 5 jūdzes stundā. 1976.–1978. gada modeļi bija pārveidoti hečbeki (kas citur piedāvāja jau kopš 1974. gada); tie bija aprīkoti ar radiatora režģī iebūvētiem pagrieziena rādītājiem, obligātajiem apaļajiem hermētiskajiem priekšējiem lukturiem, virsbūves krāsā krāsotiem buferiem (kas atbilda 5 jūdžu stundā standartam) un katalītisko neitralizatoru, kas prasīja izmantot bezsvina degvielu. 1976. gadā piedāvāta īpašā versija S (JPS) ar melnu vai baltu virsbūves krāsu, zelta krāsas diskiem, zelta krāsas dekoratīvām līnijām un uzlabotu divkrāsu (bēšas un melnas krāsas) salonu. Otrās paaudzes Capri ražošanas aizkavēšanās dēļ ASV netirgoja 1975. gada modeļus (1975. modeļa gadā Lincoln-Mercury dīleru centros joprojām bija pieejami iepriekšējā, 1974. gada modeļa krājumi, kurus reklamēja arī televīzijā). Atšķirībā no Eiropas tirgus, kur Capri bija pieejams dažādos aprīkojuma līmeņos un bija pozicionēts kā Grand Touring klases automobilis, ASV un Kanādas tirgū Capri piedāvāja kā kompaktu sporta automobili.

Sākotnēji uz Ziemeļameriku importētie Ķelnē ražotie Capri automobiļi bija aprīkoti tikai ar britu ražojuma 1,6 litru Kent dzinēju (64 ZS jeb 48 kW) un četru pārnesumu manuālo pārnesumkārbu. 1971. gada modelim bija pieejams Kent ražojuma 1,6 litru I4 dzinējs, kā arī papildaprīkojumā — Ķelnē ražotais 2,0 litru I4 dzinējs ar 101 ZS (75 kW) jaudu labākai veiktspējai. Kopā ar 2 litru I4 dzinēju kā papildaprīkojums piedāvāja trīs pārnesumu automātisko pārnesumkārbu (Ford Cruise-o-Matic C4, ko izmantota arī modelī Pinto). 1972.–1973. gadā 2 litru I4 kļuva par standarta dzinēju, bet kā papildaprīkojumu piedāvāja 2,6 litru Cologne V6 dzinēju ar 120 ZS (89 kW) jaudu; 1,6 litru I4 dzinēju vairs nepiedāvāja. 1974. gadā ieviesti jauni dzinēji — 2,3 litru I4 un 2,8 litru Cologne V6, kas attīstīja attiecīgi 88 ZS (66 kW) un 105 ZS (78 kW) jaudu.^[56] Šos dzinējus saglabāja arī 1976.–1977. gada otrās paaudzes Capri hečbeka modeļos, lai gan V6 dzinēja jauda bija nedaudz palielināta līdz 109 ZS (81 kW) pie 4800 apgr./min. Pēdējos Capri automobiļus ieveda 1977. gadā, lai gan pārdošana turpinājās arī 1978. gadā. Līdz brīdim, kad ieviests otrās paaudzes Capri, to pārdošanas apjomi bija ievērojami kritušies, un augstā cena veicināja lēmumu pārtraukt Vācijā ražoto Capri pārdošanu ASV.

1979. gadā, vairs neimportējot Ford Capri, bet izmantojot šī modeļa pozitīvo tēlu, Mercury dīleri sāka tirgot jaunu Capri, kas bija pārveidota Ford Mustang versija ar Fox platformu, ko ražoja līdz 1986. gadam. 1990. gadā Mercury laida klajā vēl vienu Capri modeli, taču tas bija Austrālijā ražots, uz Mazda bāzes veidots kabriolets ar priekšējo riteņu piedziņu un 2+2 sēdvietu izkārtojumu.

Dienvidāfrikas Ford ražotnē Capri montēja no 1970. gada līdz 1972. gada beigām, piedāvājot līdzīgu modeļu klāstu kā Apvienotajā Karalistē. Dienvidāfrikā nepārdeva modernizētos modeļus (ar feisliftu) vai RS versijas. Visizplatītākais dzinējs bija Essex V6, jo to ražoja uz vietas, savukārt Pinto četrcilindru dzinējs neuzstādīja. Bija pieejami arī 1,6 litru četrcilindru un 3,0 litru V6 dzinēji.^[57]

Specializētais uzņēmums Basil Green Motors pārveidoja aptuveni 500 Capri automobiļus, uzstādot tajos Ford Windsor 302 V8 dzinēju. Šie modeļi bija zināmi ar nosaukumu Capri Perana un guva lielus panākumus vietējās salonauto sacīkstēs, uzvarot 1970. gada Dienvidāfrikas čempionātā, kā arī citā sacensību formātā, 1971. gada čempionātā.

Otrās un trešās paaudzes Capri modeļus uz Dienvidāfriku neeksportēja un tajā neražoja.

Ford Australia montēja Eiropā projektēto pirmās paaudzes Capri savā rūpnīcā Sidnejas priekšpilsētā Houmbušā laikposmā no 1969. gada marta līdz 1972. gada novembrim. Austrālijas tirgū Capri piedāvāja kopš 1969. gada 3. maija kā 1600 Deluxe un 1600 GT versijas, kas bija aprīkotas ar 1,6 litru Kent dzinēju. 1970. gada 25. februārī klajā laida 3000 GT modeli ar 3,0 litru Essex V6 dzinēju. Vienlaikus 1600 GT pārdēvēja par 1600 XL, savukārt 1600 Deluxe palika nemainīgs.

1972. gada novembrī Capri ražošanu Austrālijā pārtrauca. Kopumā samontēti 14 638 automobiļi. 1974. gada jūnijā un jūlijā Ford Australia importēja piecdesmit RS3100 modeļa eksemplārus. Tāpat Ford Australia importēja četrus otrās paaudzes Capri automobiļus, taču tikai demonstrācijas nolūkos. Ne pirmās paaudzes modernizēto versiju (izņemot RS3100), ne vēlākos otrās un trešās paaudzes modeļus Austrālijā neražoja un oficiāli nepārdeva (lai gan tie aktīvi piedalījās Austrālijas autosportā un daudzus ieveda privātā kārtā). Ford Australia savus pārdošanas centienus koncentrēja uz citiem no Apvienotās Karalistes piegādātiem produktiem — proti, Escort un Cortina sedaniem.