Planktons

Planktons ir jebkurš brīvi peldošs, neliels organisms (augi, dzīvnieki, arheji vai baktērijas), kas visu aktīvo dzīves laiku pavada ūdenī, ļaujoties ūdens viļņojumam.^[1] Tas var mājot okeānā, jūrā vai kādā saldūdens tilpē. Planktonu izdala pēc tā ekoloģiskās nišas, nevis pēc taksonomijas likumsakarībām. Planktons ir nozīmīgs barības resurss daudziem lielākiem ūdens dzīvniekiem, piemēram, zivīm un vaļiem. Planktonu veidojošie organismi visbiežāk ir mikroskopiski, taču daži no tiem ir arī samērā lieli, piemēram, medūzas.

Vārds planktons ir atvasināts no grieķu valodas πλαγκτός — planktos, kas latviski nozīmē — klejotājs.^[2] Zinātni, kas pēta planktonu, sauc par planktoloģiju, bet organismus, kas ir planktona sastāvdaļa — par planktoniskiem.

Īpašības

Planktona galvenā raksturiezīme ir tā nespēja patstāvīgi pārvietoties pret ūdens straumi. Lielākajai daļai planktona organismu raksturīga nevis aktīva peldēšana, bet gan spēja uzturēties ūdenī un palēnināt grimšanu.^[1] Planktona organismu pārvietošanos ūdenī galvenokārt nosaka ūdens masu kustība, ko ietekmē arī temperatūras un blīvuma atšķirības.^[1]

Daži planktona organismi spēj arī aktīvi pārvietoties. Tie var vienas dienas laikā vertikāli pārvietoties vairāku simtu metru augstumā ūdens slānī, bet to horizontālo pārvietošanos galvenokārt nosaka ūdens straumes. Šādu pārvietošanos ūdens slānī sauc par vertikālo migrāciju.^[1] Planktons atšķiras no nektona organismiem, kuri spēj aktīvi peldēt arī pret straumi un patstāvīgi izvēlēties savu atrašanās vietu ūdenī.^[1] Pie nektona pieder, piemēram, zivis, kalmāri un jūras zīdītāji.

Iedalījums

Planktonu var sadalīt divās lielās daļās — holoplanktonā un meroplanktonā. Holoplanktons visu savas dzīves laiku nodzīvo kā planktons, piemēram, lielākā daļa aļģu, salpas un airkājvēži. Toties meroplanktona organismi ir planktona sastāvdaļa tikai kādu brīdi no savas dzīves. Parasti tie ir dažādu dzīvnieku (jūras ežu, jūras zvaigžņu, vēžveidīgo) kāpuri, kas vēlāk kļūst par bentiskajiem organismiem — organismiem, kas dzīvo tuvu ūdenstilpes dibenam. Tie var būt arī zivju ikri un kāpuri, kas vēlāk attīstās par nektoniskiem organismiem.

Planktona funkcionālās darbības grupas

Augu planktons – fitoplanktons; to veido autotrofas, prokariotas vai eikariotas aļģes, kuras atrodas tuvu ūdens virsmai. Tām ir nepieciešams pietiekams gaismas daudzums, lai nodrošinātu fotosintēzes procesu. Lielākās fitoplanktona grupas ir kramaļģes, zilaļģes, dinoflagelāti un kokolitoforīdi.
Dzīvnieku planktons – zooplanktons; to veido nelieli vienšūņi vai daudzšūņu organismi (dzīvnieki), kas barojas ar citiem planktona organismiem. Dzīvnieku olas, ikri un kāpuri ir daļa no zooplanktona.
Baktēriju planktons – bakterioplanktons; to veido baktērijas un arheji. Bakterioplanktonam ir milzīga nozīme organisko vielu remineralizācijā. Turklāt fitoplanktona prokarioti ir arī bakterioplanktona daļa.

Planktona lieluma klases

Planktonu mēdz aprakstīt arī pēc tā lieluma:

Klase	Izmērs		Organismi
femtoplanktons	< 2×10⁻⁷ m	(< 0.2 µm)	jūras vīrusi
pikoplanktons	2×10⁻⁷→2×10⁻⁶ m	(0.2-2 µm)	mazi eikarioti, protisti, baktērijas, zeltaļģes
nanoplanktons	2×10⁻⁶→2×10⁻⁵ m	(2-20 µm)	mazi eikarioti, protisti, mazas kramaļģes, mazi vicaiņi, dinoflagelāti, zeltaļģes, zaļaļģes, dzeltenzaļās aļģes
mikroplanktons	2×10⁻⁵→2×10⁻⁴ m	(20-200 µm)	lieli eikarioti, protisti, lielākā daļa fitoplanktona, vienšūņi, skropstaiņi, virpotāji, dzīvnieku olas, kāpuri
mezoplanktons	2×10⁻⁴→2×10⁻³ m	(0.2 mm-2 mm)	airkājvēži, kladoceras, gliemeņvēži, tunikāti, pteropodi, saržokļaiņi, medūzas
makroplanktons	2×10⁻³→2×10⁻² m	(2–20 mm)	pteropodi, saržokļaiņi, krili, medūzas, ktenofori, salpas, pirosomas, galvkāji
megaloplanktons	> 2×10⁻² m	(20+ mm)	medūzas, ktenofori, salpas, pirosomas, galvkāji

Izplatība

Planktons mājo okeānos, jūrās, ezeros un dīķos. Tas mainās horizontāli, vertikāli un sezoniāli. Šo dažādību pirmkārt ietekmē gaisma un tās daudzums. Planktona ekosistēma mainās atkarībā no gaismas daudzuma. Otrs faktors, kas ietekmē planktona dažādību, ir barības vielu pieejamība. Lai arī tropu un subtropu reģionos ir daudz gaismas, tomēr barības vielu resursi šajā zonā ir vienveidīgi. Tie pamatā ir nitrāti, fosfāti un silikāti. Šādi reģioni veidojas spēcīgo okeāna straumju un ūdens kolonu vetikālo stratifikāciju ietekmē. Šajos reģionos lielāka planktona dažādība mīt dziļākos ūdeņos.

Neskatoties uz makroelementu barības vielu pietiekamību, dažu okeāna reģionu planktons ir ļoti nabadzīgs.^[3] To var izskaidrot ar mikroelementu — dzelzs trūkumu šajos reģionos. Pievienojot šo elementu ūdenim, strauji attīstās liela fitoplanktona dažādība.^[4] Dzelzs okeānu pamatā sasniedz putekļu veidā, nosēžoties uz ūdens virsmas. Paradoksāli, ka okeāna reģioniem, kas atrodas kaimiņos tuksnešainiem un nabadzīgiem sauszemes reģioniem, ir raksturīgs bagātīgs fitoplanktons. Piemēram, Atlantijas okeāna Āfrikas krasts gar Sahāras tuksnesi. Krasta vējš regulāri okeānā sapūš tukneša smiltis. Augšējiem ūdens slāņiem ir raksturīgs bagātīgs fitoplanktons, bet zooplanktons un bakterioplanktons dzīvo zemākajos ūdens līmeņos, barojoties ar grimstošajām organiskām vielām.

Baltijas jūras planktona daudzveidība

Baltijas jūras fitoplanktonu veido apmēram 1700 sugas. Diatomejas un dinoflagelāti raksturīgi sāļākajiem Baltijas jūras rajoniem. Bet mazāk sāļiem rajoniem fitoplanktona lielāko daļu veido cianobaktērijas.^[5] Zooplanktonu veido apmēram 1200 sugu. Vislielākā sugu daudzveidība pieder mikroplanktonam (ciliāti un virpotāji).^[5] Bakterioplanktonu veido tūkstošiem nezināmu baktēriju un vīrusu sugu.^[5]

Atsauces

1 2 3 4 5 «Zooplanktona vispārīgs raksturojums». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 24. jūnijā. Skatīts: 2011. gada 14. decembrī.
↑ Thurman, H. V. (1997). Introductory Oceanography. New Jersey, USA: Prentice Hall College. ISBN 0-13-262072-3.
↑ Martin, J. H.; Fitzwater, S. E. (1988). "Iron-deficiency limits phytoplankton growth in the Northeast Pacific Subarctic". Nature 331 (6154): 341–343. doi:10.1038/331341a0
↑ Boyd, P.W., et al.; Watson, AJ; Law, CS; Abraham, ER; Trull, T; Murdoch, R; Bakker, DC; Bowie, AR et al. (2000). "A mesoscale phytoplankton bloom in the polar Southern Ocean stimulated by fertilization". Nature 407 (6805): 695–702. doi:10.1038/35037500.
1 2 3 Biotopu daudzviedība^{[novecojusi saite]}

Ārējās saites

Plankton Chronicles Arhivēts 2012. gada 13. janvārī, Wayback Machine vietnē.
COPEPOD: The global plankton database
Plankton Net Arhivēts 2006. gada 21. augustā, Wayback Machine vietnē.
The CPR Survey's marine monitoring programme
Plankton, planktic, planktonic

[zoo-1] 1 2 3 4 5 «Zooplanktona vispārīgs raksturojums». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 24. jūnijā. Skatīts: 2011. gada 14. decembrī.

[2] Thurman, H. V. (1997). Introductory Oceanography. New Jersey, USA: Prentice Hall College. ISBN 0-13-262072-3.

[3] Martin, J. H.; Fitzwater, S. E. (1988). "Iron-deficiency limits phytoplankton growth in the Northeast Pacific Subarctic". Nature 331 (6154): 341–343. doi:10.1038/331341a0

[4] Boyd, P.W., et al.; Watson, AJ; Law, CS; Abraham, ER; Trull, T; Murdoch, R; Bakker, DC; Bowie, AR et al. (2000). "A mesoscale phytoplankton bloom in the polar Southern Ocean stimulated by fertilization". Nature 407 (6805): 695–702. doi:10.1038/35037500.

[balt-5] 1 2 3 Biotopu daudzviedība^{[novecojusi saite]}

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]